Džedaja pieraksti

Ja kaut ko baigi nejaucu, ar šitik sliktu pašsajūtu mājās savu dzimšanas dienu nogulējo pirmo reizi. Tas tā. Not cool. Visu nedēļu biju nostaigājies ar slimību un baciļiem un piektdienas ballīte, acīm redzot, reāli nepalīdzēja. Pirmo reizi cerēju, ka viss tas sliktums, sestdienas rītā pamostoties, tikai no sīvā. Bet, nē.

Paldies visiem, kuri mani pamodināja. Lai gan es nebiju baigi priecīgs, kad uzstājīgi zvanījāt, esmu priecīgs tagad. Par to, ka neaizmirsāt, sajutāt vēlmi, vajadzību un beigās arī saņēmāties piezvanīt. Tas forši, paldies! :) Tas nekas, ka es neatceros Jūsu zvanus, jo biju miegā– es tāpat zinu, ka mani nevar nemīlēt.

Svētdien pamostoties sapratu, ka mani neņem nekas, jo jau jutos pat kā cilvēks. Mazāk kā 24 stundu laikā biju pārdzīvojis brīnumainu atveseļošanos. Nē, nepārprotiet, es vēljoprojām jutos kā miskaste, bet kaulus lauza vairs tikai vienā plecā, galvas sāpes arī bija lokalizējušās un bez vārga "vāī…" izdvešanas spēju noiet jau vairāk kā 10 soļus. 

Taču šorīt kļuva skaidrs, ka esmu nemirstīgs. Bija pazudis arī 80% no vakardienas nelabuma. Rīt būšu totāli ņiprs. MAZĀS, SATURĀS!!!

Man nepatīk, ja man visu laiku atgādina, ka es neesmu pirmais. 

Es ļoti forši varu vienatnē slēpot un cīnīties ar sevi, bet man ļoti nepatīk, ja trasē var redzēt tālu uz priekšu un tur rēgojas citi slēpotāji. Reāli traucē koncentrēties uz slēpošanu. Besī. Tādā brīdī gribās bisi. :)

Man nepatīk kontrole, atgādinājumi un zināt vairāk kā nepieciešams.

Jau kādu laiku katru reizi, kad nodarbojos ar kādu sporta veidu, kurš notiek zem skaidrām debesīm un izmērāms attālumā, es lietoju Runkeeper aplikāciju, kura visu saskaita. Šoreiz es atslēdzu funkciju, kura ik pēc kilometra pasaka, cik tālu esmu ticis. Izrādās, ka tā man patīk daudz vairāk un es daudz kvalitatīvāk izbaudu procesu. Nezināt ir forši.

Man patīk kontrole un pārbaudes.

Nav bijusi neviena reize, kad pēc kāda skrējiena, slēpojuma vai jebkā cita, kas tiek veikts ar Runkeeper'i pie sāniem, es nebūtu pieplacis pie monitora pētot savus ātrumus, laikus, kilometrus un visu citu, ko vien Runkeeper piedāvā izmērīt. Patiesībā, jau skolā man PATIKA rakstīt kontroldarbus. Tad, ja aptuveni pārzināju tēmu. 

"vauč, man patīk tas, ko tu raktsti"

Tā man uzrakstīja Ketija. Viņa mācās vidusskolā un nav no Rīgas. Nē, uz šo nekā nav jāreaģē. Es arī uz šito nenoreaģēju. Tikai gribēju palielīties. Nu, par to, ka man raksta mazās. 

 Vauč, saldus Jums sapnīšus!

P.s. Skauzh, ne? + šī bloga ilustrācijas autors esmu es! pats zīmēju un ēniņas liku un visu tādu!

Pēdējā laikā šķiet, ka esmu nedaudz noguris. Visu laiku ir ko darīt. Tā, ka neredz ne gala, ne malas. Gribās pārāk daudz un pārāk uzreiz. Zināt, sajust, saprast. Literatūru, reklāmu, domāšanas tehnikas, citu pieredzes, filmas un dzīvi. 

Ja neskaita dzīvi, viss pārējais prasa koncentrēšanos un fokusu. Tas rada to izsmeltības sajūtu un brīžos, kad izdodas pārtraukt domāt par visu, šķiet, ka baterijas uzlādējas divtik ātri un efektīvi kā jebkad agrāk. Jo nav citu variantu- tūliņ tās atkal tiks pumpētas ārā.

Visvairāk to jūtu, kad lasu. Katrā otrajā lapaspusē pieķeru sevi pārskrienam tekstam tikai ar acīm, jo jau atkal esmu aizdomājies par darbu, iepriekšējo nodaļu, iespējamo tēmas pielietojumu dzīvē vai to, kas rītdien jādara. Galvā tāds mērens haoss. Jāmācās atslēgt ārpasauli. Kādreiz mierīgi varēju lasīt ar austiņām ausīs un ieurbties tekstā tā, ka man blakus varētu būt sācies karš, bet es to nepamanītu. Dažas reizes šitā esmu kārtīgi izvedis Ivaru- sēžam, ēdam un ik pēc minūtes Ivars saprot, ka runā pats ar sevi, jo Māris pēdējo minūti jau ir citā pasaulē- tajā, kurā ir tikai viņš un raksts, kurš avīzes virspusē. Tagad tā vairs nav. Katrs sīkums traucē un aizvien grūtāk atrast vietu palasīšanai.

Ja arī izklausās, ka žēlojos- ziniet, ka tā nav. Tik interesanti kā tagad nav bijis vēl nekad. Protams, ne jau viss dzīvē vienmēr notiek uz ūsiņu, bet tās mazās lietas, tie šķēršļi, kuri jāparvar ir tieši laikā. Bez tiem nedaudz pazustu saikne ar realitāti. Un izaicinājuma gars, kurš arī ir tas, kas dzen.

Jā, esmu atsācis draudzēties ar grāmatām. Un ir forši. Lasīt ir forši. Nupat šovakar pabeidzu S. Džobsa grāmatas pirmo nodaļu. Čau, saldus visiem sapņus.

...kuri pie visiem laikapstākļiem spēlē nenormālo prieku un sajūsmu. "Aww, sawļīte", "wīīī, lietutiņš", "āāāā, varavīksne" vai "īīīī, mākonītis". Vļeh, cilvēki kas dara ko tādu ir paši aizdomīgākie visā pasaulē.

Normāliem cilvēkiem riebjas jebkuri laikapstākļi. "Fuj, karsts", "vļēēē, lietus", "pofig varavīksnes" vai "mākoņi- izskatās, ka līs". Vot, to es saprotu un tam es ticu.

Ā, tas, ko es gribēju teikt. Gāju pa Merķeļa ielu uz mikriņu, tieši sejā pūta vējš un lija tāds maigs silts lietus un man riktīgi patika. Mati pa gaisu, mētelis plīvoja un viss tāds. Nedaudz arī pasmaidīju, bet to nevienam neteikšu. Lai nepadomā, ka esmu vārgulis. Labāk, lai man paliek tas ziemeļu skarbā vīrieša imidžs. Sajutos arī kā īronmens. Jums arī tā notiek? 

Tagad gangsteris ies gulēt.

P.s. Šodien atklāju, ka manā mūzikas vācelītē ir arī šāds skaņdarbs:

Ehh. Viss kaut kas notiek. Pilnīgi kruti. Jēziņ.

Šodien Ivaram par prieku uzvilku flaneļa kreklu un paķēru līdzi uz darbu hipsterbrilles. Lai iepriecinātu viņu ar hipsterprikidu. Nu, neko, vienu reizi, kad es tiešām esmu gatavojies tam, ka viņš atnāks, viņš neatnāk. Jā, šausmīgs cilvēks. Bet nekas, man ir arī citi draugi. Nē, kuru gan es te mānu? [tas bija retorisks jautājums, gudriniek] Nav gan. 

Šodien pusdienās biju Hesburgerā. Jā, atkal. Nu, neko. Es zinu, ka tas ir slikti un nav pareizi. Protams, ka man kauns. Katru reizi, kad tur ēdu, man kauns. Tāpēc sēžu stūrī, lai neviens mani nepamanītu un nebūtu vēl vairāk kauna. Būtu aizgājis uz kebabiem, bet slinkums- tie ir par kvartālu tālāk. Esmu slinks. Vai arī nožēlojams. Nevar zināt. Hiihi.

Šovakar plānoju aiziet gulēt pirms 24:00. Pofig tās RSS ziņas, nekur viņas nepazudīs. Nedēļas nogalē noteikti nebūs, ko darīt, gribēsies palasīt un pastrādāt, tad arī to visu darīšu. Jo tieši tā parasti notiek. Mhm. 

Jā, tātad, es iešu gulēt laicīgi, lai rīt no rīta pamostos agri un izietu paskriet. Jo man šausmīgi gribās skriet un agri celties. Kas var būt labāks par to? Un tam, protams, nav pilnīgi nekāda sakara ar Hesburgeru, kalorijām, vai, dievs pasarg, lieko svaru. Nu, nē. Tas nav iespējams. Man tiešām ļoti gribās to visu darīt. 

Kas vēl? Noskuvos. Tagad domāju, ko darīt ar matiem. Kur tie laiki, kad biju noskuvis uz nullīti. Tas bija tik sen. Neviens droši vien neatceras, cik labi es toreiz izskatījos, būs jāatkārto. Hihi, es pajokoju- nebūs man nullīte. Ziema taču nāk! Esmu dzirdējis par smadzeņu garozas apsaldējumiem- tas neesot nekas labs. 

Čiva riva! Nepērc biļeti, ietaupi revolūcijai! Once you go social media expert, you never go back.

Kaut kā sāk likties, ka kaut kas riktīgi nav kārtībā. Ļoti daudz negāciju, emociju un nepārdomātu izteikumu. Ir jau cilvēka dabā pieņemt lomas un turēties pie savas rūpīgi iekārtotās vietas pasaulē. Bet, ko darīt, ja tas vienā brīdī vairs nav vienkāršs status quo saglabāšanas mēģinājums, bet gan stūrgalvība un eskalētas emocijas, kuras nevienam neko labu nedara?

Vai tiešām vieglāk ir atrast ārējo ienaidnieku, turēties pie sava plikā naida, kurš ir bezjēdzīgs, un atzīt, ka mūsu ceļš uz attīstību nav to vērts? Šodien nācu mājās ar kājām un nonācu pie secinājuma, ka man sāk apnikt cīnīties ar vējdzirnavām. Ir lietas, kuras es nekādā gadījumā neesmu gatavs pieņemt. Ceru, ka nepieņemšu. Ne jau man kādu vērtēt, bet pārāk daudzi cilvēki pēdējā laikā likuši vilties. Okei, es pats arī neesmu nekāds eņģelis. Bet tomēr. Daudz nepatīkamu pārsteigumu.

Es te uzreiz par vairākām tēmām. Vismaz trim. Katram šīs iepriekšējās rindas liksies attiecināmas uz kaut ko citu. Man bēdīgi ir par vairākām lietām. Divu nedēļu laikā pasaule diez gan ļoti sagriezusies kājām gaisā. Un uzreiz vairākās frontēs.

Sāku izprast vārdu savienojuma "iekšējā emigrācija" būtību.