Džedaja pieraksti

Pēdējā laikā šķiet, ka esmu nedaudz noguris. Visu laiku ir ko darīt. Tā, ka neredz ne gala, ne malas. Gribās pārāk daudz un pārāk uzreiz. Zināt, sajust, saprast. Literatūru, reklāmu, domāšanas tehnikas, citu pieredzes, filmas un dzīvi. 

Ja neskaita dzīvi, viss pārējais prasa koncentrēšanos un fokusu. Tas rada to izsmeltības sajūtu un brīžos, kad izdodas pārtraukt domāt par visu, šķiet, ka baterijas uzlādējas divtik ātri un efektīvi kā jebkad agrāk. Jo nav citu variantu- tūliņ tās atkal tiks pumpētas ārā.

Visvairāk to jūtu, kad lasu. Katrā otrajā lapaspusē pieķeru sevi pārskrienam tekstam tikai ar acīm, jo jau atkal esmu aizdomājies par darbu, iepriekšējo nodaļu, iespējamo tēmas pielietojumu dzīvē vai to, kas rītdien jādara. Galvā tāds mērens haoss. Jāmācās atslēgt ārpasauli. Kādreiz mierīgi varēju lasīt ar austiņām ausīs un ieurbties tekstā tā, ka man blakus varētu būt sācies karš, bet es to nepamanītu. Dažas reizes šitā esmu kārtīgi izvedis Ivaru- sēžam, ēdam un ik pēc minūtes Ivars saprot, ka runā pats ar sevi, jo Māris pēdējo minūti jau ir citā pasaulē- tajā, kurā ir tikai viņš un raksts, kurš avīzes virspusē. Tagad tā vairs nav. Katrs sīkums traucē un aizvien grūtāk atrast vietu palasīšanai.

Ja arī izklausās, ka žēlojos- ziniet, ka tā nav. Tik interesanti kā tagad nav bijis vēl nekad. Protams, ne jau viss dzīvē vienmēr notiek uz ūsiņu, bet tās mazās lietas, tie šķēršļi, kuri jāparvar ir tieši laikā. Bez tiem nedaudz pazustu saikne ar realitāti. Un izaicinājuma gars, kurš arī ir tas, kas dzen.

Jā, esmu atsācis draudzēties ar grāmatām. Un ir forši. Lasīt ir forši. Nupat šovakar pabeidzu S. Džobsa grāmatas pirmo nodaļu. Čau, saldus visiem sapņus.